Ģitāras pielāgošana un skaņošana

Jau labu laiku visu informāciju par ģitārām, to uzbūvi un citiem tehniskiem jautājumiem meklēju angliskos un vāciskos avotos..tad nu nolēmu šo to pārtulkot. Zemāk variet palasīt dažus interesantus un visnotaļ noderīgus ieteikumus (Avots Rockinger.com).

Vispārīgi

Šajā rakstā apskatītas dažādas pielāgošanas metodes, ar kuru palīdzību varam padarīt mūsu skaistules ērtākas ikdienas lietošanai.

1. Grifa izliekums

2. Stīgu augstums

3. Oktāvas/Menzūra

4. Tremolo regulēšana

5. Noņēmēju augstums

Tā kā dažos no šeit apskatītajiem tematiem ir runa par ļoti individuālām lietām, ir tikpat kā neiespējami uzstādīt vispārīgus likumus. No otras puses, cilvēks dažkārt mēdz pierast pie dažādām atkāpēm no normas, tādēļ turpmāk šajā tekstā es ne tikai paudīšu savu personīgo viedokli par lietām, bet arī iepazīstināšu ar pāris aptuveniem parametriem, no kuriem noteikti nevajadzētu novirzīties pavisam atstatus. Katram ģitāristam būtu jāiepazīst savs instruments tik labi, lai viņš apzinātos sev piemērotāko ģitāras uzstādījumu un arī prastu to sasniegt.

Visiem pielāgošanas darbiem ir viens priekšnosacījums – stīgām jābūt uzliktām pareizi. Tādēļ pie izdevības uzreizi ķersimies vērsim pie ragiem un veltīsim pāris vārdus šai tēmai, jo slikti uzliktas stīgas ir ne tikai biežas izskaņošanās cēlonis.

Stīgu uzlikšana

Pamatā sastopami trīs veidu skaņošanas mehānismi:

1. Mehānismi ar sašķeltu vārpstu (split shaft)

Šo mehānismu vārpstas vidū ir caurums, kurā tiek ievietots stīgas gals. Tā kā stīga parasti ir garāka kā nepieciešams, to nokniebj apm. 5cm aiz attiecīgā skaņotāja, iesprauž stīgas galu caurumā, apliec stīgu un sāk tīšanu. Stīgu ir ieteicams visu laiku vadīt tā, lai tā neaptītos ap vārpstu krustām šķērsām, bet gan skaisti – tinums pie tinuma. Stīgām jābūt uztītām virzienā uz leju. Šādi tiek panākts lielāks spiediens uz slieksnīti un tādēļ ir arī drošāk, ka stīgas no spēcīgas vibrācijas neizšļuks no slieksnīša.

Noskaņotā stāvoklī uz vārpstas jābūt apmēram 2 līdz 3 tinumiem.

5 cm: nokniebj	iespraužam stīgu
Apliecam apkārt	...un tinam virsū. Visu laiku turot stīgu nostieptu

Beigās tam būtu jāizskatās šādi

Neliels Ieteikums: Strat™ un Tele™ veida grifa galvām atstarpe starp blakus pozicionētām skaņotāju vārpstām ir tieši 2,5cm, tas nozīmē, ka līdz aiznākamā skaņotāja vārpstai būs vajadzīgie 5cm. Tādēļ zemo E stīgu var kniebt nedaudz aiz D skaņotāja, A stīgu nedaudz aiz G skaņotāja utt. Abas augstās stīgas var būt arī nedaudz garākas, ņemot vērā to zemo cietības pakāpi un to, ka tās ir gludas – citādi var gadīties, ka tās izslīd no vārpstas cauruma.

2. Mehānismi ar caururbtu vārpstu

Ieveram stīgu vārpstas caurumā, nofiksējam un atstājam kādus 5cm priekš tīšanas. Pirmo kārtu ar roku uztinam uz vārpstas virs stīgas („virs“ nav obligāti, taču tas dod lielāku stabilitāti) un uzliecam atlikušo stīgas gabalu uz augšu, lai tā nevarētu izslīdēt. Tālāk varam tīt, skatoties, lai atlikušie tinumi būtu zem izvērtās stīgas. Kad stīga uztīta, varam nokniebt atlikušo gabalu. 

Tā tas izskatās

3. Mehānismi ar noslēdzošu sistēmu

Šeit viss notiek šķietami vienkārši: iever stīgu vārpstā, nofiksē ar noslēgsistēmas palīdzību, nokniebj atlikumu, noskaņo un gatavs. 

Darbam ar 1. un 2. veida mehānismiem ir jāapgūst neliela tehnika, lai ar labo roku varētu noturēt stīgu nedaudz iestieptu, kamēr ar kreiso tiek griezti skaņotāji. Tas var kļūt nedaudz kaitinoši, ja ģitāra visu laiku slīd no vienas puses uz otru. Ja nav pieejama piemērota darba virsma, tad ģitāru nāksies turēt klēpī un ar tās pašs rokas elkoni vēl piespiest ģitāru, lai tā nekustētos.

Jaunām metāla stīgām piemīt īpašība stiepties, līdz tās stabili tur toni. Protams, var jau spēlēt un skaņot tik ilgi, kamēr stīgas ir pietiekami iestieptas, taču prātīgāk būtu šo procesu paātrināt jau liekot stīgas. Es tādēļ dodu priekšroku diezgan efektīgai metodei, ar kuras palīdzību, vajadzības gadījumā, jaunas stīgas var likt arī 10 minūtes pirms koncerta, nebaidoties par to, ka nāksies piedzīvot katastrofu atskaņošanās dēļ. 

Ar īkšķi priekšpusē spiest stīgu uz leju, kamēr rādītājpirksts, vidējais pirksts un zeltnesis aizmugures daļā stīgu 2-3 reizes nedaudz, bet spēcīgi pastiepj uz augšu. Ja šo tehniku pielieto visas stīgas garumā ar apm. 10 cm atkāpi, tad īsā laikā esam tikuši pie labi iestieptām stīgām un varam mierīgi klapēt vaļā.

Grifa izliekuma regulēšana

1. Grifs ir stipri ieliecies (Up-Bow). Šādā gadījumā stīgas ir pārāk augstu. 2. Grifs ir izliekts uz aizmuguri (Back-Bow). Stīgas gandrīz vienmēr skaras pie grifa un grab. 3. Grifs ir pilnīgi taisns. Stīgām, esot pieņemamā augstumā, būs tieksme grabēt, jo viņām nav pietiekami daudz vietas vibrācijai. Ideālā gadījumā grifam ir jābūt pavisam nedaudz ieliektam.

Vispirms vajadzētu vismaz aptuveni noskaņot ģitāru, lai varam būt droši, ka grifam ir ierastā stīgu radītā slodze. Ģitārai tā sasniedz apmēram 70 kg, basam vēl vairāk. Nospiežot E stīgu vienlaicīgi uz pirmās un pēdējās ladas, tieši basa grifam ir redzama vislielākā atstarpe 7. un 8. ladas apvidū. Šai atstarpei starp stīgu un ladām nevajadzētu būt pārlieku lielai, tomēr stīgām arī jāatstāj vieta vibrēšanai. Šo attālumu mēs varam mainīt ar grifa regulēšanas stieni (Trussrod).

Lai pārbaudītu grifa izliekumu, zemā E stīga jānospiež vienlaicīgi uz pirmās un pēdējās ladas. Ģitārām attālumam starp stīgu un 7.ladu (ladas stienīša augšpusi) būtu jāsasniedz apm. 0,5mm, basiem apm. 1,5mm. Pretējā gadījumā ir iespējams ar Trussrod palīdzību regulēt grifa izliekumu. Ja griezīsim skrūvi pulksteņrādītāja virzienā, tad grifs taisnosies uz aizmuguri. Griežot skrūvi pretēji pulksteņrādītāja virzienam, grifs atlaižas, tātad stīgas ieliec grifu. Svarīgi ielāgot, ka griezt skrūvi vajadzētu tikai pa ceturtdaļgriezieniem, pēc katra ceturtdaļgrieziena pārbaudot, vai jau nav panākts vēlamais efekts.

Dažkārt grifa pieregulēšana var būt diezgan ķēpīga, jo tradicionāli ražotiem Strat un Tele grifiem skrūve atrodas grifa lejasdaļā un bieži vien tai piekļūt var tikai noārdot pusi ģitāras. Mazs noslēpums: ja grifs, kuram nav uzliktas stīgas ir taisns kā bulta, tad būsiet diezgan tuvu patiesībai.

Pilnīgi jauniem grifiem mēdz būt, ka stīgu radītās slodzes dēļ, tie laika gaitā nedaudz ieliecas. Tādēļ grifa stāvokli vajadzētu pārbaudīt apmēram reizi 2-3 nedēļās un vajadzības gadījumā pieregulēt.

Starp citu, par to, cik taisnam ir jābūt grifam, zinātnieki vēl strīdās. Pēc manas personīgās pieredzes, tas ir atkarīgs ne tikai no stīgu resnuma, bet arī no attiecīgās ģitāras. Piemēram, ģitārām, kuras ir nedaudz cietākas, arī stīgas nevibrēs tik spēcīgi un grifu var pieregulēt ļoti taisnu, nebaidoties no stīgu grabēšanas. Tādēļ es ieteiktu šai lietai pieiet diezgan brīvi. Kā nekā ir arī cilvēki, kuriem šķiet forši, ja uzsitot pa stīgām, tās nedaudz pieskaras ladām.

Stīgu augstums

Dažiem tiltiem sedlu augstumu var mainīt ar 2 mazām seškantes (vai parastajām) skrūvītēm (piem. standarta Strat- un Tele, Schaller 3D). Citkārt sedli no augšas ir nobloķēti ar iepresētu skrūvi un tos var pieregulēt, tikai atvelkot šo skrūvi (piem. Wilkinson). Gibson-veida tiltiem katras atsevišķās stīgas augstums visbiežāk nav regulējams, jo ar divu skrūvju palīdzību tiek iestatīts visa tilta augstums. Augstuma attiecība starp stīgām šeit ir nodrošināta pateicoties paša tilta izliekumam.

Basam pamatā visām stīgām būtu jābūt vienādā attālumā no ladām, tāpēc sedlus par pieregulēt atbilstoši grifa formai. Visbiežāk tieksme grabēt ir zemajai E stīgai, tādēļ, iespējams tā varētu būt pieregulēta nedaudz augstāk.

Ģitārai gan ir nedaudz savādāk: lai augstās E un H (B) stīgas „stiepjot“ neuzsēstos (grifam tomēr ir liekums), tās var būt nedaudz augstākas. Zemajām E un A stīgām arī vajadzētu atstāt nedaudz vairāk gaisa to spēcīgākās vibrēšanas dēļ. Turpretī D un G stīgas var pieregulēt diezgan zemu. Tāpēc finālā stīgas parasti ir nedaudz mazākā izliekumā kā pati grifa virsma.

Konstatējot, ka sedli (kā arī pats tilts) jau ir tikpat kā pie korpusa un stīgas uz pirmo skatu ir daudz par augstu, tad vismaz skrūvētajiem grifiem varam pielietot tā saucamo ķīļa (shim) metodi. Runa ir par mazu koka (kļavas) strēmelīti, ko ievieto starp grifu un korpusu grifa frēzējuma tālākajā galā, tādejādi panākot grifam nelielu leņķi. Pēc tam stīgas ir krietni tuvāk. 

Starp citu, nevajag baidīties par grifa stingruma zudumu, ne tas vien ir dzirdēts!

Tremolo regulēšana

Ak Dievs, par tremolo varētu rakstīt romānus, tādēļ aplūkosim šo tematu tuvāk kādā citā nodaļā. Iesākumā tikai jāpiebilst: Atsperes tiek iespriegotas ar abām atsperu metāla skrūvēm. Atkarībā no atsperu skaita (vajadzētu būt vismaz 3 atsperēm) tremolo ir stingrāks vai padevīgāks lietojot. 

Oktāvas

Ģitāra vai basģitāra ir pareizi noregulēta pa oktāvām, ja uz 12.ladas nospēlētā nots atbilst uz tās pašas ladas nospēlētajam flažuleta tonim. Šo toni var iegūt, ar kreisās rokas rādītājpirkstu maigi pieskaroties stīgai tieši uz 12.ladas (tikai nedaudz aizskarot stīgu), viegli uzsitot pa stīgu un tajā pat laikā noņemot pirkstu no tās nost. Ir vēl vairāk šādu toņu, principā viņi ir gandrīz visur, taču īpaši izteikti uz 5., 7., 17., 19. Und 24. ladas. Mūs šobrīd interesē tieši 12.lada. Ja šeit nospēlētā nots ir augstāka par flažuleta toni, tad sedls ir jāparegulē vairāk uz aizmuguri. Savukārt, ja tā ir zemāka, tad sedls jāpārregulē vairāk uz priekšu (grifa virzienā). Vajadzības gadījumā regulējot oktāvas var izlīdzēties arī ar skaņotāju (tuneri), tam gan būtu jābūt daudzmaz sakarīgam. Lētā gala aparāti tik specifiskiem darbiem nav derīgi. Protams, vislabāk ir attīstīt ausis līdz tādam līmenim, ka šādu skaņošanu iespējams veikt pēc dzirdes. Pēc pabeigtas oktāvu regulēšanas var redzēt, ka sedli uz tilta ir izkārtoti pēc noteiktas sistēmas. Tas ir saistīts ar to, ka stīgu vibrēšanas īpašības ir tiešā mērā atkarīgas no to dzīslu izmēra (diametra). Jo resnāka ir dzīsla, jo lielāka ir tās „stingrība“. Praksē mēs to varam apstiprināt pēc tā, ka stīgas ar resnāku dzīslu sāk vibrēt tikai nedaudz aiz punkta, kur tās faktiski nospiestas. No tā izriet, ka G un zemās E stīgas sedlus jāregulē vistālāk uz aizmuguri, tās kā nekā ir stīgas ar vislielāko dzīslas diametru. Visbeidzot, kad ģitārai oktāvas ir noregulētas, parasti paveras līdzīgs skats kā šajā bildē: 

PS: Ja gludas G stīgas vietā uzliek stīgu ar tinumu, tad sedlu noteikti būs jāpārregulē tālāk uz priekšu, jo dzīslas biezums stīgai ar tinumu ir ievērojami mazāks.

Menzūra

Ģitāras menzūra, it īpaši ladu attālums no vienas līdz otrai, ir uz aprēķiniem balstīti lielumi. Mūzika arī ir matemātika – tā vismaz apgalvo vecie meistari! Kā pierādījumu varam minēt faktu, ka oktāva ir tieši vibrējošas stīgas vidū.  Ja uz E stīgas 5.ladas nospēlējam A, šajā punktā ir tieši ¼ no stīgas kopējā garuma. Diemžēl ir tā, ka mūsu tonalitātes izjūta ne vienmēr sadzīvo ar šo matemātiku. Kārtīgi noskaņotai ģitārai vienmēr būs akordi, kuri skan patīkamāk, tīrāk, un arī tādi, kuri nav tik patīkami un sagādā nelielas mocības skolotajai ausij. Arī no klavieru skaņotājiem ir dzirdēts par problēmu, ka ja klavieres nav noskaņojusi meistara roka, tad ir attiecīgas toņkārtas, kuras skan tīri un citas, kuras neskan tīri. Tāpat arī ģitārām un basiem mums jācenšas tonālās neprecizitātes iegrožot pieņemamos rāmjos pieregulējot stīgu sedlus.

Kad esam pieregulējuši instrumentam oktāvas, tad esam laba ceļa sākumā tālāku pielāgojumu veikšanai. No šī  brīža ir vairāki ceļi, pa kuriem tikt līdz mērķim, es dodu priekšroku sekojošiem:

Vispirms jānoskaņo ģitārai atvērtas stīgas. Šeit vēl varam izmantot skaņotāju, ko pēc tam gan noteikti liksim malā. Precīzai skaņošanai, lūdzu, uzticieties tikai ausīm! Tagad nospēlējam flažuletu uz A stīgas 12.ladas un pārbaudei uz G stīgas 2.ladas nospēlējam to pašu A (ja tonis nesakrīt, tad no jauna skaņojam G stīgu). Pēc tam atkal nospēlējam A stīgas flažuletu un klāt A noti uz G stīgas 14.ladas. Ja tonis ir par augstu (es, protams domāju augstāks kā oktāva), tad G stīgas sedls ir jāpaskrūvē nedaudz uz aizmuguri, ja tonis ur par zemu, tad sedlu jāskrūvē uz priekšpusi. Pat minimālas izmaiņas šeit jau dod rezultātus. Pēc katras sedla pozīcijas maiņas šī stīga ir no jauna jāskaņo. Šo procedūru jāatkārto tik ilgi, kamēr abas nospēlētās notis 100-procentīgi sakrīt ar atvērtās stīgas flažuletu.

H (B) stīgas pieregulēšanai nospēlējam flažuletu uz D stīgas 12.ladas un klāt piespēlējam D noti uz H (B) stīgas 3. un 15.ladas. Augsto E stīgu pārbaudam pēc G stīgas flažuleta un G nots uz E stīgas (3. un 15.lada). D stīgai izmantosim zemās E stīgas flažuletu un nospēlēsim E noti uz D stīgas (2. un 14.lada).

Nedaudz sarežģītāk būs ar zemo E un A stīgu, jo nav vairs zemāku flažuletu. Tātad: uz zemās E stīgas nospiežam G noti uz 3.ladas un salīdzināt ar atvērtu G stīgu, vajadzības gadījumā noskaņot E stīgu. Tad atskaņojam G noti uz E stīgas 15.ladas un salīdzinam ar atvērto G stīgu. Pēc tā pieregulējam zemās E stīgas sedlu. A stīgas kontrolei salīdzināsim H(B) noti (uz 2. un 14.ladas) ar atvērto H(B) stīgu.

Tad noslēguma kontrolei var nospēlēt pāris akordus, kas sastāv tikai no pamattoņa, kvintas un oktāvas, kā piem.:

Atvērta G stīga, H(B) un E stīgas nospiestas uz 3 ladas	Atvērta G stīga, H(B) un E stīgas nospiestas uz 15 ladas (tāpat iespējams arī G stīgu nospiest uz 12 ladas)
Atvērta D stīga, G stīga nospiesta uz 2 ladas, H stīga nospiesta uz 3 ladas	Atvērta D stīga, G stīga nospiesta uz 14 ladas,  H stīga nospiesta uz 15 ladas (tāpat iespējams arī D stīgu nospiest uz 12 ladas)

Pēc tam, kad nospēlēti pāris šādi trijskaņi (protams, arī tādi, lai pārbaudītu zemās stīgas), ja vajadzīgs, visa ķēpa sākas no jauna. Īpaši augstākajās pozīcijās eventuālas nesaskaņas trijskaņu ietvaros var saklausīt ļoti labi. Tātad atkal tas pats process: ja tonis ir par augstu – sedlu minimāli uz aizmuguri, noskaņojam stīgu un pārbaudam no jauna.

Noslēdzot šo procedūru, ģitāra ir iestatīta tā, ka vismaz līdz 14.ladai nekādus pārsteigumus nevajadzētu sagaidīt. Pēc manas pieredzes, tas vairākumā gadījumu ir pietiekami, jo pēc 14.ladas tāpat praktiski tiek spēlētas tikai atsevišķas notis un arī tās mēdz tikt pastaipītas.

Ģitāras toņa pieregulēšana pa ladām ir visai laikietilpīga padarīšana, taču tā atmaksājas! Pie tam tas jau nav jādara katru dienu. Katrā ziņā, ja kaut kas no pamatuzstādījumiem tiek mainīts (resnākas/citas firmas stīgas, grifa izliekums), šīs mocības sākas no jauna, viss ir atkal jāpieregulē. Lūdzu arī vērsiet uzmanību uz to, lai stīgas tiktu nospiestas tīri, bez staipīšanām. Ak jā, šos darbus protams veicam tikai ar jaunām stīgām.

Arī labi pieregulētai ģitārai ir novērojams, ka sevišķi dur-akordos nospiestā terca ir nedaudz par augstu. Diemžēl tā ir patoloģiska slimība stīgu instrumentiem (tas saistīts ar augstāk minēto matemātiku). Īstenībā to var tikai apiet, vai nu attiecīgi pielāgojot savu spēlēšanas stilu, vai arī ģitāru noskaņojot vēlamajā tonī (studijā tas varētu būt visnotaļ noderīgi).

Izņēmumi – Tele un Les Paul Junior

Klasiskajam Tele-Vintage tiltam ir tikai viens sedls uz divām stīgām. Te vai nu jābūt gatavam kompromisiem vai arī jāmaina sedli piemēram pret "Harmony-Saddles", kuru leņķis ļauj smalkāk pieregulēt intonāciju.

Vēl trakāk ir ar vecā Les Paul Junior viengabala tiltu : ar 2 garo skrūvju palīdzību to var pieregulēt tikai ļoti aptuveni, kā dēļ akordi var skanēt nedaudz šķībi jau no 7.ladas. Ja kādam tas nav izturams, tad būtu jāapsver Badass veida tilta uzstādīšana.

Kas par lietu, ja ģitāru vispār nevar pieregulēt?

1. Slieksnītis ir neprecīzi izgrebts. Atsevišķu stīgu atbalsta punkti ir nevis slieksnīša malā, bet gan vidū.

2. Ladām ir atšķirīga piediluma pakāpe vai risas, tas nozīmē, ka tās ir jānoslīpē.

3. Stīgas ir draņķīgas.

4. Jau no rūpnīcas ir vai nu kāda nepareizi pozicionēta lada vai tilts (šādi gadījumi ir reti, bet esmu pieredzējis jau abus).

Kompensētais slieksnītis

Ja ir vēlme menzūras jautājumam pieiet maksimāli, tad vajadzētu apsvērt kompensētā slieksnīša iebūvēšanu (piem. Earvana). Līdzīgi kā pieregulētam tiltam, arī šeit stīgu atbalsta punkti ir nedaudz izliektā līnijā. It sevišķi klasiskie akustisko ģitāru dur-akordi ar šādu tiltiņu var kļūt nedaudz harmoniskāki. Taču simtprocentīgi rezultāti visa grifa garumā netiks panākti arī ar šo metodi.

Noņēmēju augstums

Pamatā: jo tuvāk tiltam noņēmējs atrodas, jo augstāk to var regulēt. Jo tālāk viņš ir no tilta, jo neizteiksmīgāka kļūst skaņa, ja noņēmējs atrodas par tuvu stīgām. Noņēmējiem ar polu skrūvēm vai aktīvajiem noņēmējiem tā lielākoties saprāta robežās ir gaumes lieta, tātad vislabāk ir izmēģināt un paklausīties. Dubultie noņēmēji (humbucker) pie tilta skan krutāk, ja viņi ir pavisam tuvu pie stīgām. Noņēmējiem ar vienas spoles magnētiem (Vintage Strat-, Tele-, P-Bass- un Jazzbass noņēmēji) ir jāatceras pamatlietas: to vienspoļu magnētiem reizēm ir tāds pievilkšanas spēks, ka tas var traucēt stīgu vibrēšanai. To var labi dzirdēt, ja zemāko stīgu nospiež apmēram uz 15.ladas un nospēlētais tonis ir netīrs un neskaidrs, kaut gan tas arī tīri vizuāli ir atpazīstams no stīgas tizlās vibrēšanas. Šādā gadījumā vainīgais noņēmējs ir obligāti jānolaiž zemāk.

Zemāk norādīti daži lielumi, kurus var ņemt par piemēru tālākai optimizācijai.

1. Stīgu attālums līdz magnētiem Strat-am ar standarta noņēmējiem (tāpat attiecināms uz Tele)

	Augstā E-Stīga	Zemā E-Stīga
Tilta noņēmējs	1,5mm	3 mm
Vidus noņēmējs	3,5 mm	5 mm
Grifa noņēmējs	5,5 mm	7,5 mm

2. Stīgu attālums līdz magnētiem basģitārām ar standarta noņēmējiem

	G-Stīga	E-Stīga
Jazzbass Tilta-N	4,5 mm	5 mm
Jazzbass Grifa-N	7,5 mm	8 mm
P-Bass	7,5 mm	8 mm

Avots (saite): http://www.rockinger.com/index.php?page=ROC_Workshop_Setup (01.12.2009 / tulkojis: augshejais)

Posted in: dari pats, ģitāra